Šorīt pamodos mežā. Atverot acis manī vērās zaļais, biedējošais rīts. Es gulēju sūnās un gariem malkiem vilku reibinošo gaisu, kas smaržoja pēc dārga tualetes atsvaidzinātāja ar priežu aromātu, un mana pasaule, iekļuvusi nebeidzamajā elipsē, riņķoja neapstādamās… Es nesapratu smieties vai raudāt, priecāties vai skumt… viss graizās kā karuselī… Manos deniņos kala neritmisku dzeņu armija, kas brokastoja kanonā, aizmirsdami par sinhrono domāšanu… un mākoņi izskatījās pēc lieliem baltiem vaļiem (vai tiešām lielais Diks – Mobijs Diks bija atdzīvojies? Izkāpis no saviem ilustrētajiem rāmjiem?). Tie uzbrieda un pārsprāga, virmoja gaisā un ņirgājas par dzīvajiem miroņiem uz zemes, tie smējās un nerroja, kā hameleoni – klauni mainīja izskatu, pārvērtās un eksplodēja, sekundes simtdaļā kļūdami par matērijas niecīgāko atomu. Jā, šis rīts kā uzasināta priedes skuja bakstīja vaļējās rētas, durstīja un bakstīja, odu kodumi dedzināja, bet nātres sasūkušās ar skudrskābi dūra kā mazgadīgas sadistes.

Piektdienas vakars. Sestdienas nakts. Triekšanās atkaļ uz Rīgu. Nedēļa laukos. Ar teltīm, guļammaisiem, ugunskuru un ceptu gaļu. Brutāli. Un Rīgas gaismas. Pretī traucas mašīnas… Tās dodas pretējā virzienā. Viss Latvijas meinstrīms pulcējas Liepājā. Es piederu Rīgai! Mikrorajoni un Vecrīga. Lai jau Andrejsala pieder mazajiem. Trotuāri un bruģis. piesmakuši komunālie dzīvokļi. Un dārgs viskijs plastmasas glazēs.

Mana baterija lādējas ārā un es jūtu aukstas trīsas pārskrienam pār kauliem. Ak, jā kārtējais otrās dienas rīts, kad stikla lauskām pāri ticis mans nomocītais ķermenis, tā miesa, kas palika pāri apziņas plūsmai aizplūstot prom. Es redzu sejas, tās runā. Runā. Runā. Runā. Kliedz. Bez skaņas, jūtamas tikai vibrācijas, kas traucē kājām stāvēt miera stājā. Pēdējā baterija izmisīgi centīgi jau mirgo vēl, vēl mazliet turēt, bet tā neiztur – sadeg ugunīgās liesmās. Displejs izdziest un es krītu kaut kur bezdibenim pa vidu vai pa malu, vai tieši ar seju peļķē, vai dūņu pēļos. Nezinu. Es redzu tikai bildes, kas pašplūsmā iztuntuļo cauri smadzenēm, kaut kas paliek zemapziņā, kaut kas izsteberē cauri pat pēdas neatstāj. Troksnis bez skaņas, troksnis bez muzikālā pavadījuma. Vai varbūt tas ir pavadījums bez mūzikas? Viss šis Cirks griežas man apkārt, viss riņķo haosā. Pelnu trauki, tukšas pudeles, neindetificējamas būtnes ar līķa bālām un zaļām un slimīgi dzeltenām sejām. Kaut, kas istabas kaktā nelāgi smako. Kāds pūst, kāds sadalās. Un es nežēlīgu dārdu pavadījumā, dodos laulāties ar savu labāko draugu. Glāsti un izvirtuši mīlestības apliecinājumi. Pa kuru laiku ir sākusies verbālā caureja, nav ne jausmas, intelektuālās spēlītes ar sevi, to tur, kas ar zaigojošām acīm veras manī, un labāko draugu rit, rit, rit līdz es palieku divvientulībā ar viņu, draugu, kas mani vēl nekad nav pievīlis, kam vienmēr ir bijusi iespēja noraut ūdeni un visas sakrājušas negācijas aizskalot prom, ar labāko draugu – podu. Tie nelieši ir atslēguši pēdējo niecīgo elektrības padevi manām smadzenēm. Gala koma.

Gala koma. Un svētdienas vakars, jeb rīts…

Nu tad es mēģināju šo punktu atrast. Paskatījos uz grīdu – putekļains tepiķis, neviena punkta, kam apvilt rāmīti un no kā izkāpt. Varētu izkāpt no čībām, bet tur tikai divas nosalušas, bezpunktotas kājas.

Punkts. Varbūt. Bet. Nekā. Ne uz sienas, ne gultā, ne uz palodzes. Mēģināju uz baltas lapas sazīmēt punktiņus, bet tie sāka veidot tēlus un pēc punktiņiem vairs nemaz neizskatījās. Tāpat es šajos punktos nemaz neatrados. Es tajos skatījos te no augšas, te no sāniem, bet ne no iekšpuses.

Divpunkte. Atradu, bet nespēju apvilkt rāmīti. Stāvēju jūrā līdz potītēm, redzēju cik viss ir apaļš, kā lietus lāses veido jūru. Redzēju kā smilšu graudi veido tuksnesi. Redzēju kā tūkstošiem indivīdu veido vienotu organismu. Bet tas bija par plašu, par lielu, lai es ar saviem, saulē kūstošajiem, vaska krītiņiem varētu tam visam apvilkt apkārt rāmīti. Un man nebija drosmes šo brīvību kaut kādā veidā iegrožot. [..] Tāpēc arī tas tiek izlaists.

Daudzpunkte.Un noskumusi es gāju pa pilsētas putekļiem klātajām ielām. Lauzos cauri cilvēku pūļiem. Bet virs manas galvas lidoja putni. Es sāku domāt, kā cilvēku bari izskatās no augšas, no debesīm. Es sāku domāt. Turpat uz asvalta es savās domās uzzīmēju rāmi un tik pat veikli no tā izkāpu. Pārkāpu pāri robežām. Pārkāpu pāri manī valdošajiem steriotipiem.Steriotipiem par punktiem un rāmjiem, par to ka tās ir tikai ģeometiskas figūras.

Domā plašāk, ārpus robežām…

*Tu vari notiekošajos procesos noskatītie no malas, bet, kamēr neredzēsi tos no iekšpuses, zināsi tikai apmēram 60% no tajos notiekošā.
**Tu vari redzēt indivīdu, bet vai tu vienmēr saskatīsi to, ko tas veido. To, ka indivīds ir tikai daļa no kādas plašākas kopas.
***Tu vari raudzītie pasulē, un domāt, ka visu redzi, bet neredzēt, kas notiek blakus sētā.
****Punktiņi un rāmīši palīdz lauzt striotipius un aizspriedumus.

Sen, sen man šīs domas pinas pa galvu. Nav pareizi tikai domāt un runāt, IR jārīkojas.

Ir novilkta finiša taisne aiz kuras, viss tikai sāksies…

Tur uz ceļa. Lauka vidū. Pie apvāršņa rēgojas zils mežs, kas norobežo šejieni starp turieni. Ar izstieptu roku stāvi, vēro pelēko, ogļu melno asfaltu. Matos jaucas vējš. Pilna mute ar brīvību, neatkarību, nerobežošanos un sevi. It kā tu lūdzies, katrai garām braucošajai mašīnai paņem mani, paved, aizved. Pazemošanās? Nē, nē tā nav. Tu esi brīvs, nevienam neinteresē cik ir tava vidējā atzīme, cik deadlainu tu esi nokavējis, vei tu bēdz no mājām vai dodies uz paradīzi. Vai tu dodies uz mežu, uz jūru uz blakus ciemu vai valsti. Ar melniem burtiem uz baltas lapas loksnes tu norādi aptuveno virzienu. Prom no Rīgas. Un tev tic.

Vieglas? Varbūt mazliet uzspīlētas sarunas par Dievu, par reliģiju, par politiku, kas tāpat ir kāda reliģija. Par cirku. Par cirku… un tikai tāpēc, ka parasti neviens nerunā par cirku… par laiku, par dzīvi. Un tu vari ticēt un vari neticēt. Vari stāstīt patiesību un vari melot.

Vakars pie ugunskura, nav, nav vēl vasara. Kājas samirkušas un nosalušas, pastiepjas pret ugunskuru. Silts. Dūmi kož acīs. Alkohols silda. Mēness apgaismo. Naksnīgas pastaigas. Pa ciemu, kura nosaukumu zina tikai tie, kas tur reiz ir bijuši. Caurbraucot. Es zinu. Viens ceļš un pāris mājas. Skola. Dome. Viesnīca. Pils. Pa ceļam pabrauc garām tikai pāris mašīnas. Nav laternu. Pilnmēness apgaismo ceļu. Fūres piesārņo gaisu, un liek drebēt māju pamatiem.

Smiekli. Nepilnu gadu veca alus muciņa tik iztukšota. Vācu. Normāls. Brēmenē, gan nedzērām, pēc tā smirdēja visa pilsēta. Pēc sintētiski brūvēta šņabja. Kāpēc gan latviešu Aldaris nesmako tik ļoti? Vispār nesmako. Un atkal smiekli. Sarunas tās pašas, par Dievu, par politiku, par cirku, par to kas ar ko, vietējās baumas un tenkas. Sarunas tās pašas, bet cilveki citi.

Uz priekšējā sola ierocis. Uz sāna ģērbonīts. Šoferis zaļās drēbēs, ar cepuri. Elfs, nē, bet robežsargs. Vedīs meitenes uz jūru. Ar mani atkal runā kaijas. Jūras nav. Ir, bet priekšā plešas niedres, un sastāvējies ūdens. Jūra ir tālu. Pikniks uz vēja appūstiem un kaiju nodirstiem akmeņiem. Cilvēks no filmas grib fotografēties. Uz akmeņiem. Tā, lai jūriņu redz. Un stāsta, kā cilvēkus piemeklē Dieva sods….

Cik Rojā ir moli? Divi. Kā gan meitene no Rīgas zina??? Viens. Nē. Divi. Nepārbaudījām. Bet jābūt diviem.

Nakts saruna ar mēnesi. Un krāsns kurai par ātru aizšauts šīberis. Bezgaiss. Gaisa nav. Smakšana.

Uz mājām. Auksti. Atkal pūš vējš, sāk smidzināt. Stunda. Un sarkanās krāsas šarms. Un tad tālāk prom atpakaļ uz civilizāciju. Līdz šosejai. Un tad līdz Rīgai.

Atpakaļ argumentiem un pamatojumiem. Atpakaļ pie politikas un spriedumiem.

Brīvība ir visapkārt mums, bet allaž liekas, ka tā ir tur, kur mūsu nav.

Apātija. Apelsīnu sula ar kanēli un šņabi. Atgādina ziemas vakarus. Dīvaina mūzika fonā. Pirms pāris dienām, kaut ko tādu nosaucu par skumju, depresīvu. Pavasara mūzika. Kad saulīte spīd, bet nakts vēsums dzidrina gaisu.

Asfalts sakarsis. Uz pannas cepas divas omletes. Pienenes sākušas ziedēt. Marts. Briest pumpuri. Bērzi sāk suloties. And you will know us by the trail of dead. Uzmācīgas mušas. Atsitas pret sienu. Tās nav klausījušās Bankovski. Tām nav nejausmas, kas notiek, ja par dzudz uzmācas. Ja par daudz uzdod muļķīgus jautājumus. Tā saucamā, pavasara poēzija.

Un man jāiet. Ierakties vārdos, kas rakstīti pirms siemtiem gadu. Bildēs, kas mālētas pirms tik pat un vēl senāk. Revolucionāru dzīves, ir kļuvušas par vēsturi, kas jāmācās skolā. Un kas būs tie cilvēki, kuru bildes varēs redzēt 21 gadsimta vēstures grāmatās? Varbūt Juris, vai Tomiņš, varbūt kaimiņu Aniņa. Varbūt tieši viņi uztaisīs revolūciju, kuru mēs mietpilsoņi nesapratīsim. Varbūt tie subkultūru klaidoņi, kas čīkst un pīkst. Bet grib izcelties ar savu brīvdomību. Ja van Gogs, Pikaso, vai da Vinči būtu dzīvojuši mūsdienās vai viņi arī būtu panki vai emo, vai ari viņi nēsātu kedas. Laikmetu vīzijas. Samākslota sintēze. Krāsas. Otas. Smaržas. Vīraks. Jasmīns.

Vēsture. Politika. Kultūra. Cik koša, tik pelēka. Cik pilna viedo, tik pat diletantu un kreiso.

Šajā gadsimtā dzīvojot, un vēloties izdarīt visu ko sirds vēlas un ko sabiedrība uzspiež ar 24 stundām diennaktī ir krietni par maz. Trešdaļa dzīves paiet, stāvoklī, ko par dzīvošanu gluži nenosauksi. Atļaujot apziņai un zemapziņai klejot apkārt, mēs tik daudz laika zaudējam. Tik daudz, ko var iegūt un tik daudz, ko var zaudēt.

Sapņi ir dārgs izklaides veids. Miegs ir kļuvis par luksus preci, ko var atļauties tikai bagātie. Ne materiāli, bet gan garīgi bagātie – BRĪVIE!

Steiga, darbi un kaut kur tam pa vidu dzīve. Informācijas plūsmas aktivitāti neietekmē darba laika beigas, vai tas cik ļoti pārguris ir cilvēks. Tā pulsē prom. Deadlaini. Termiņi. Darbdienas rīti un vakari. Robotu cienīgs laikmets.

Bet mēs esam tikai cilvēki. Ar savām vājībām un kaislībām. Un katram no mums ir vajadzīgs laiks, kad nolikt malā visus papīru kalnus, mācību grāmatas un būt sev pašam. Uzkrāt spēkus, lai nākamajā posmā pietiktu spēku negulētajām naktīm. Naktīm, kad tiek sasniegti mērķi un soļots pa kāpnēm pretī ideāliem.

Ir iesākusies īslaicīga brīvības sajūta. Pavasaris.