Varbūt tas izklausīsies mazliet perversi, vai nepiedienīgi, bet man patīk pamosties ne savā gultā… atrasties kāda svešā teritorijā… Tādos rītos, kad nav spēka vairs kustēt uz priekšu tu beidzot jūti, ka esi dzīvojis, nevis tikai eksistējis. Tā nav stilizēti veidota bohēma. Tā nav vairs arī poza, kuru ieņemu. Tie ir tie rīti… kad apziņa domā, bet kērmenis ir atslēdzies, vai tuvu tam. Tādos rītos veidojas visģeniālākās domas… Nekas cits vairs neeksistē, tkai apziņa, tā veido visneparastākos tēlus…
