Brīvības sajūtas meklējumos…

Atpakaļ civilizācijā. Starp dzelzsbetona deviņstāvu monstriem. Satiksmes un cilvēku ierobežojumiem.

Tur uz ceļa. Lauka vidū. Pie apvāršņa rēgojas zils mežs, kas norobežo šejieni starp turieni. Ar izstieptu roku stāvi, vēro pelēko, ogļu melno asfaltu. Matos jaucas vējš. Pilna mute ar brīvību, neatkarību, nerobežošanos un sevi. It kā tu lūdzies, katrai garām braucošajai mašīnai paņem mani, paved, aizved. Pazemošanās? Nē, nē tā nav. Tu esi brīvs, nevienam neinteresē cik ir tava vidējā atzīme, cik deadlainu tu esi nokavējis, vei tu bēdz no mājām vai dodies uz paradīzi. Vai tu dodies uz mežu, uz jūru uz blakus ciemu vai valsti. Ar melniem burtiem uz baltas lapas loksnes tu norādi aptuveno virzienu. Prom no Rīgas. Un tev tic.

Pavasaris

Kad es biju maza, es domāju, ka naktīs cilvēki guļ, bet dienās dara lielās lietas… Maldi un ilūzija. Burbulis tika pārdurs.

Šajā gadsimtā dzīvojot, un vēloties izdarīt visu ko sirds vēlas un ko sabiedrība uzspiež ar 24 stundām diennaktī ir krietni par maz. Trešdaļa dzīves paiet, stāvoklī, ko par dzīvošanu gluži nenosauksi. Atļaujot apziņai un zemapziņai klejot apkārt, mēs tik daudz laika zaudējam. Tik daudz, ko var iegūt un tik daudz, ko var zaudēt.

Sapņi ir dārgs izklaides veids. Miegs ir kļuvis par luksus preci, ko var atļauties tikai bagātie. Ne materiāli, bet gan garīgi bagātie – BRĪVIE!

Steiga, darbi un kaut kur tam pa vidu dzīve. Informācijas plūsmas aktivitāti neietekmē darba laika beigas, vai tas cik ļoti pārguris ir cilvēks. Tā pulsē prom. Deadlaini. Termiņi. Darbdienas rīti un vakari. Robotu cienīgs laikmets.

Bet mēs esam tikai cilvēki. Ar savām vājībām un kaislībām. Un katram no mums ir vajadzīgs laiks, kad nolikt malā visus papīru kalnus, mācību grāmatas un būt sev pašam. Uzkrāt spēkus, lai nākamajā posmā pietiktu spēku negulētajām naktīm. Naktīm, kad tiek sasniegti mērķi un soļots pa kāpnēm pretī ideāliem.

Ir iesākusies īslaicīga brīvības sajūta. Pavasaris.