brīvdienas

Varbūt tas izklausīsies mazliet perversi, vai nepiedienīgi, bet man patīk pamosties ne savā gultā… atrasties kāda svešā teritorijā… Tādos rītos, kad nav spēka vairs kustēt uz priekšu tu beidzot jūti, ka esi dzīvojis, nevis tikai eksistējis. Tā nav stilizēti veidota bohēma. Tā nav vairs arī poza, kuru ieņemu. Tie ir tie rīti… kad apziņa domā, bet kērmenis ir atslēdzies, vai tuvu tam. Tādos rītos veidojas visģeniālākās domas… Nekas cits vairs neeksistē, tkai apziņa, tā veido visneparastākos tēlus…

Punktiņi un rāmīši

Kāds man teica: Atrodi punktu, to, kurā tu pašreiz atrodies, uzzīmē apkārt tam rāmīti un izkāp no tā!

Nu tad es mēģināju šo punktu atrast. Paskatījos uz grīdu – putekļains tepiķis, neviena punkta, kam apvilt rāmīti un no kā izkāpt. Varētu izkāpt no čībām, bet tur tikai divas nosalušas, bezpunktotas kājas.

Brīvības sajūtas meklējumos…

Atpakaļ civilizācijā. Starp dzelzsbetona deviņstāvu monstriem. Satiksmes un cilvēku ierobežojumiem.

Tur uz ceļa. Lauka vidū. Pie apvāršņa rēgojas zils mežs, kas norobežo šejieni starp turieni. Ar izstieptu roku stāvi, vēro pelēko, ogļu melno asfaltu. Matos jaucas vējš. Pilna mute ar brīvību, neatkarību, nerobežošanos un sevi. It kā tu lūdzies, katrai garām braucošajai mašīnai paņem mani, paved, aizved. Pazemošanās? Nē, nē tā nav. Tu esi brīvs, nevienam neinteresē cik ir tava vidējā atzīme, cik deadlainu tu esi nokavējis, vei tu bēdz no mājām vai dodies uz paradīzi. Vai tu dodies uz mežu, uz jūru uz blakus ciemu vai valsti. Ar melniem burtiem uz baltas lapas loksnes tu norādi aptuveno virzienu. Prom no Rīgas. Un tev tic.