brīvdienas

Varbūt tas izklausīsies mazliet perversi, vai nepiedienīgi, bet man patīk pamosties ne savā gultā… atrasties kāda svešā teritorijā… Tādos rītos, kad nav spēka vairs kustēt uz priekšu tu beidzot jūti, ka esi dzīvojis, nevis tikai eksistējis. Tā nav stilizēti veidota bohēma. Tā nav vairs arī poza, kuru ieņemu. Tie ir tie rīti… kad apziņa domā, bet kērmenis ir atslēdzies, vai tuvu tam. Tādos rītos veidojas visģeniālākās domas… Nekas cits vairs neeksistē, tkai apziņa, tā veido visneparastākos tēlus…

Šorīt pamodos mežā. Atverot acis manī vērās zaļais, biedējošais rīts. Es gulēju sūnās un gariem malkiem vilku reibinošo gaisu, kas smaržoja pēc dārga tualetes atsvaidzinātāja ar priežu aromātu, un mana pasaule, iekļuvusi nebeidzamajā elipsē, riņķoja neapstādamās… Es nesapratu smieties vai raudāt, priecāties vai skumt… viss graizās kā karuselī… Manos deniņos kala neritmisku dzeņu armija, kas brokastoja kanonā, aizmirsdami par sinhrono domāšanu… un mākoņi izskatījās pēc lieliem baltiem vaļiem (vai tiešām lielais Diks – Mobijs Diks bija atdzīvojies? Izkāpis no saviem ilustrētajiem rāmjiem?). Tie uzbrieda un pārsprāga, virmoja gaisā un ņirgājas par dzīvajiem miroņiem uz zemes, tie smējās un nerroja, kā hameleoni – klauni mainīja izskatu, pārvērtās un eksplodēja, sekundes simtdaļā kļūdami par matērijas niecīgāko atomu. Jā, šis rīts kā uzasināta priedes skuja bakstīja vaļējās rētas, durstīja un bakstīja, odu kodumi dedzināja, bet nātres sasūkušās ar skudrskābi dūra kā mazgadīgas sadistes.

Piektdienas vakars. Sestdienas nakts. Triekšanās atkaļ uz Rīgu. Nedēļa laukos. Ar teltīm, guļammaisiem, ugunskuru un ceptu gaļu. Brutāli. Un Rīgas gaismas. Pretī traucas mašīnas… Tās dodas pretējā virzienā. Viss Latvijas meinstrīms pulcējas Liepājā. Es piederu Rīgai! Mikrorajoni un Vecrīga. Lai jau Andrejsala pieder mazajiem. Trotuāri un bruģis. piesmakuši komunālie dzīvokļi. Un dārgs viskijs plastmasas glazēs.

Mana baterija lādējas ārā un es jūtu aukstas trīsas pārskrienam pār kauliem. Ak, jā kārtējais otrās dienas rīts, kad stikla lauskām pāri ticis mans nomocītais ķermenis, tā miesa, kas palika pāri apziņas plūsmai aizplūstot prom. Es redzu sejas, tās runā. Runā. Runā. Runā. Kliedz. Bez skaņas, jūtamas tikai vibrācijas, kas traucē kājām stāvēt miera stājā. Pēdējā baterija izmisīgi centīgi jau mirgo vēl, vēl mazliet turēt, bet tā neiztur – sadeg ugunīgās liesmās. Displejs izdziest un es krītu kaut kur bezdibenim pa vidu vai pa malu, vai tieši ar seju peļķē, vai dūņu pēļos. Nezinu. Es redzu tikai bildes, kas pašplūsmā iztuntuļo cauri smadzenēm, kaut kas paliek zemapziņā, kaut kas izsteberē cauri pat pēdas neatstāj. Troksnis bez skaņas, troksnis bez muzikālā pavadījuma. Vai varbūt tas ir pavadījums bez mūzikas? Viss šis Cirks griežas man apkārt, viss riņķo haosā. Pelnu trauki, tukšas pudeles, neindetificējamas būtnes ar līķa bālām un zaļām un slimīgi dzeltenām sejām. Kaut, kas istabas kaktā nelāgi smako. Kāds pūst, kāds sadalās. Un es nežēlīgu dārdu pavadījumā, dodos laulāties ar savu labāko draugu. Glāsti un izvirtuši mīlestības apliecinājumi. Pa kuru laiku ir sākusies verbālā caureja, nav ne jausmas, intelektuālās spēlītes ar sevi, to tur, kas ar zaigojošām acīm veras manī, un labāko draugu rit, rit, rit līdz es palieku divvientulībā ar viņu, draugu, kas mani vēl nekad nav pievīlis, kam vienmēr ir bijusi iespēja noraut ūdeni un visas sakrājušas negācijas aizskalot prom, ar labāko draugu – podu. Tie nelieši ir atslēguši pēdējo niecīgo elektrības padevi manām smadzenēm. Gala koma.

Gala koma. Un svētdienas vakars, jeb rīts…