Punktiņi un rāmīši

Kāds man teica: Atrodi punktu, to, kurā tu pašreiz atrodies, uzzīmē apkārt tam rāmīti un izkāp no tā!

Nu tad es mēģināju šo punktu atrast. Paskatījos uz grīdu – putekļains tepiķis, neviena punkta, kam apvilt rāmīti un no kā izkāpt. Varētu izkāpt no čībām, bet tur tikai divas nosalušas, bezpunktotas kājas.

Punkts. Varbūt. Bet. Nekā. Ne uz sienas, ne gultā, ne uz palodzes. Mēģināju uz baltas lapas sazīmēt punktiņus, bet tie sāka veidot tēlus un pēc punktiņiem vairs nemaz neizskatījās. Tāpat es šajos punktos nemaz neatrados. Es tajos skatījos te no augšas, te no sāniem, bet ne no iekšpuses.

Divpunkte. Atradu, bet nespēju apvilkt rāmīti. Stāvēju jūrā līdz potītēm, redzēju cik viss ir apaļš, kā lietus lāses veido jūru. Redzēju kā smilšu graudi veido tuksnesi. Redzēju kā tūkstošiem indivīdu veido vienotu organismu. Bet tas bija par plašu, par lielu, lai es ar saviem, saulē kūstošajiem, vaska krītiņiem varētu tam visam apvilkt apkārt rāmīti. Un man nebija drosmes šo brīvību kaut kādā veidā iegrožot. [..] Tāpēc arī tas tiek izlaists.

Daudzpunkte.Un noskumusi es gāju pa pilsētas putekļiem klātajām ielām. Lauzos cauri cilvēku pūļiem. Bet virs manas galvas lidoja putni. Es sāku domāt, kā cilvēku bari izskatās no augšas, no debesīm. Es sāku domāt. Turpat uz asvalta es savās domās uzzīmēju rāmi un tik pat veikli no tā izkāpu. Pārkāpu pāri robežām. Pārkāpu pāri manī valdošajiem steriotipiem.Steriotipiem par punktiem un rāmjiem, par to ka tās ir tikai ģeometiskas figūras.

Domā plašāk, ārpus robežām…

*Tu vari notiekošajos procesos noskatītie no malas, bet, kamēr neredzēsi tos no iekšpuses, zināsi tikai apmēram 60% no tajos notiekošā.
**Tu vari redzēt indivīdu, bet vai tu vienmēr saskatīsi to, ko tas veido. To, ka indivīds ir tikai daļa no kādas plašākas kopas.
***Tu vari raudzītie pasulē, un domāt, ka visu redzi, bet neredzēt, kas notiek blakus sētā.
****Punktiņi un rāmīši palīdz lauzt striotipius un aizspriedumus.

Sen, sen man šīs domas pinas pa galvu. Nav pareizi tikai domāt un runāt, IR jārīkojas.