Kāds man teica: Atrodi punktu, to, kurā tu pašreiz atrodies, uzzīmē apkārt tam rāmīti un izkāp no tā!
Nu tad es mēģināju šo punktu atrast. Paskatījos uz grīdu – putekļains tepiķis, neviena punkta, kam apvilt rāmīti un no kā izkāpt. Varētu izkāpt no čībām, bet tur tikai divas nosalušas, bezpunktotas kājas. Read the rest of this entry ?
Atvēru savas mazās piezīmes. Tās pašas kas kabatā tik viegli sarūmējušas, ir kaltušas no pavasara. Izvilku ārā, skatos – tik apputējušas. Spodrināmā līdzekļa arī nav. Bet to vietā ir nākušas jaunas un spožas. Bet laiks un un nepārtrauktā drudžainība, taisās tās izdzēst. Taisās tās aizmest prom. Bet nekas nav beidzies…
Ir novilkta finiša taisne aiz kuras, viss tikai sāksies…
