Brīvības sajūtas meklējumos…

Atpakaļ civilizācijā. Starp dzelzsbetona deviņstāvu monstriem. Satiksmes un cilvēku ierobežojumiem.

Tur uz ceļa. Lauka vidū. Pie apvāršņa rēgojas zils mežs, kas norobežo šejieni starp turieni. Ar izstieptu roku stāvi, vēro pelēko, ogļu melno asfaltu. Matos jaucas vējš. Pilna mute ar brīvību, neatkarību, nerobežošanos un sevi. It kā tu lūdzies, katrai garām braucošajai mašīnai paņem mani, paved, aizved. Pazemošanās? Nē, nē tā nav. Tu esi brīvs, nevienam neinteresē cik ir tava vidējā atzīme, cik deadlainu tu esi nokavējis, vei tu bēdz no mājām vai dodies uz paradīzi. Vai tu dodies uz mežu, uz jūru uz blakus ciemu vai valsti. Ar melniem burtiem uz baltas lapas loksnes tu norādi aptuveno virzienu. Prom no Rīgas. Un tev tic.

Vieglas? Varbūt mazliet uzspīlētas sarunas par Dievu, par reliģiju, par politiku, kas tāpat ir kāda reliģija. Par cirku. Par cirku… un tikai tāpēc, ka parasti neviens nerunā par cirku… par laiku, par dzīvi. Un tu vari ticēt un vari neticēt. Vari stāstīt patiesību un vari melot.

Vakars pie ugunskura, nav, nav vēl vasara. Kājas samirkušas un nosalušas, pastiepjas pret ugunskuru. Silts. Dūmi kož acīs. Alkohols silda. Mēness apgaismo. Naksnīgas pastaigas. Pa ciemu, kura nosaukumu zina tikai tie, kas tur reiz ir bijuši. Caurbraucot. Es zinu. Viens ceļš un pāris mājas. Skola. Dome. Viesnīca. Pils. Pa ceļam pabrauc garām tikai pāris mašīnas. Nav laternu. Pilnmēness apgaismo ceļu. Fūres piesārņo gaisu, un liek drebēt māju pamatiem.

Smiekli. Nepilnu gadu veca alus muciņa tik iztukšota. Vācu. Normāls. Brēmenē, gan nedzērām, pēc tā smirdēja visa pilsēta. Pēc sintētiski brūvēta šņabja. Kāpēc gan latviešu Aldaris nesmako tik ļoti? Vispār nesmako. Un atkal smiekli. Sarunas tās pašas, par Dievu, par politiku, par cirku, par to kas ar ko, vietējās baumas un tenkas. Sarunas tās pašas, bet cilveki citi.

Uz priekšējā sola ierocis. Uz sāna ģērbonīts. Šoferis zaļās drēbēs, ar cepuri. Elfs, nē, bet robežsargs. Vedīs meitenes uz jūru. Ar mani atkal runā kaijas. Jūras nav. Ir, bet priekšā plešas niedres, un sastāvējies ūdens. Jūra ir tālu. Pikniks uz vēja appūstiem un kaiju nodirstiem akmeņiem. Cilvēks no filmas grib fotografēties. Uz akmeņiem. Tā, lai jūriņu redz. Un stāsta, kā cilvēkus piemeklē Dieva sods….

Cik Rojā ir moli? Divi. Kā gan meitene no Rīgas zina??? Viens. Nē. Divi. Nepārbaudījām. Bet jābūt diviem.

Nakts saruna ar mēnesi. Un krāsns kurai par ātru aizšauts šīberis. Bezgaiss. Gaisa nav. Smakšana.

Uz mājām. Auksti. Atkal pūš vējš, sāk smidzināt. Stunda. Un sarkanās krāsas šarms. Un tad tālāk prom atpakaļ uz civilizāciju. Līdz šosejai. Un tad līdz Rīgai.

Atpakaļ argumentiem un pamatojumiem. Atpakaļ pie politikas un spriedumiem.

Brīvība ir visapkārt mums, bet allaž liekas, ka tā ir tur, kur mūsu nav.