Atpakaļ civilizācijā. Starp dzelzsbetona deviņstāvu monstriem. Satiksmes un cilvēku ierobežojumiem.
Tur uz ceļa. Lauka vidū. Pie apvāršņa rēgojas zils mežs, kas norobežo šejieni starp turieni. Ar izstieptu roku stāvi, vēro pelēko, ogļu melno asfaltu. Matos jaucas vējš. Pilna mute ar brīvību, neatkarību, nerobežošanos un sevi. It kā tu lūdzies, katrai garām braucošajai mašīnai paņem mani, paved, aizved. Pazemošanās? Nē, nē tā nav. Tu esi brīvs, nevienam neinteresē cik ir tava vidējā atzīme, cik deadlainu tu esi nokavējis, vei tu bēdz no mājām vai dodies uz paradīzi. Vai tu dodies uz mežu, uz jūru uz blakus ciemu vai valsti. Ar melniem burtiem uz baltas lapas loksnes tu norādi aptuveno virzienu. Prom no Rīgas. Un tev tic. Read the rest of this entry ?
