Sestdiena

Galds. Gulta. Plauktiņš. Grīda. Vēl viens galds. Viss pārklāts ar vieglu pūkainu putekļu kārtu. Saule. Stari rotaļājas uz parketa. Saules zaķīši un putekļu mākonīši. Mirklīga doma par pavasara lielo tīrīšanas dienu. Izgaist. Tāpat n-tie mēģinājumi piesēsties pie eksāmenu jautājumiem. Cik ātri parādās, tik ātri pazūd. Vēl tikai mēnesis.

Apātija. Apelsīnu sula ar kanēli un šņabi. Atgādina ziemas vakarus. Dīvaina mūzika fonā. Pirms pāris dienām, kaut ko tādu nosaucu par skumju, depresīvu. Pavasara mūzika. Kad saulīte spīd, bet nakts vēsums dzidrina gaisu.

Asfalts sakarsis. Uz pannas cepas divas omletes. Pienenes sākušas ziedēt. Marts. Briest pumpuri. Bērzi sāk suloties. And you will know us by the trail of dead. Uzmācīgas mušas. Atsitas pret sienu. Tās nav klausījušās Bankovski. Tām nav nejausmas, kas notiek, ja par dzudz uzmācas. Ja par daudz uzdod muļķīgus jautājumus. Tā saucamā, pavasara poēzija.

Un man jāiet. Ierakties vārdos, kas rakstīti pirms siemtiem gadu. Bildēs, kas mālētas pirms tik pat un vēl senāk. Revolucionāru dzīves, ir kļuvušas par vēsturi, kas jāmācās skolā. Un kas būs tie cilvēki, kuru bildes varēs redzēt 21 gadsimta vēstures grāmatās? Varbūt Juris, vai Tomiņš, varbūt kaimiņu Aniņa. Varbūt tieši viņi uztaisīs revolūciju, kuru mēs mietpilsoņi nesapratīsim. Varbūt tie subkultūru klaidoņi, kas čīkst un pīkst. Bet grib izcelties ar savu brīvdomību. Ja van Gogs, Pikaso, vai da Vinči būtu dzīvojuši mūsdienās vai viņi arī būtu panki vai emo, vai ari viņi nēsātu kedas. Laikmetu vīzijas. Samākslota sintēze. Krāsas. Otas. Smaržas. Vīraks. Jasmīns.

Vēsture. Politika. Kultūra. Cik koša, tik pelēka. Cik pilna viedo, tik pat diletantu un kreiso.

Pavasaris

Kad es biju maza, es domāju, ka naktīs cilvēki guļ, bet dienās dara lielās lietas… Maldi un ilūzija. Burbulis tika pārdurs.

Šajā gadsimtā dzīvojot, un vēloties izdarīt visu ko sirds vēlas un ko sabiedrība uzspiež ar 24 stundām diennaktī ir krietni par maz. Trešdaļa dzīves paiet, stāvoklī, ko par dzīvošanu gluži nenosauksi. Atļaujot apziņai un zemapziņai klejot apkārt, mēs tik daudz laika zaudējam. Tik daudz, ko var iegūt un tik daudz, ko var zaudēt.

Sapņi ir dārgs izklaides veids. Miegs ir kļuvis par luksus preci, ko var atļauties tikai bagātie. Ne materiāli, bet gan garīgi bagātie – BRĪVIE!

Steiga, darbi un kaut kur tam pa vidu dzīve. Informācijas plūsmas aktivitāti neietekmē darba laika beigas, vai tas cik ļoti pārguris ir cilvēks. Tā pulsē prom. Deadlaini. Termiņi. Darbdienas rīti un vakari. Robotu cienīgs laikmets.

Bet mēs esam tikai cilvēki. Ar savām vājībām un kaislībām. Un katram no mums ir vajadzīgs laiks, kad nolikt malā visus papīru kalnus, mācību grāmatas un būt sev pašam. Uzkrāt spēkus, lai nākamajā posmā pietiktu spēku negulētajām naktīm. Naktīm, kad tiek sasniegti mērķi un soļots pa kāpnēm pretī ideāliem.

Ir iesākusies īslaicīga brīvības sajūta. Pavasaris.