brīvdienas

Varbūt tas izklausīsies mazliet perversi, vai nepiedienīgi, bet man patīk pamosties ne savā gultā… atrasties kāda svešā teritorijā… Tādos rītos, kad nav spēka vairs kustēt uz priekšu tu beidzot jūti, ka esi dzīvojis, nevis tikai eksistējis. Tā nav stilizēti veidota bohēma. Tā nav vairs arī poza, kuru ieņemu. Tie ir tie rīti… kad apziņa domā, bet kērmenis ir atslēdzies, vai tuvu tam. Tādos rītos veidojas visģeniālākās domas… Nekas cits vairs neeksistē, tkai apziņa, tā veido visneparastākos tēlus…

Punktiņi un rāmīši

Kāds man teica: Atrodi punktu, to, kurā tu pašreiz atrodies, uzzīmē apkārt tam rāmīti un izkāp no tā!

Nu tad es mēģināju šo punktu atrast. Paskatījos uz grīdu – putekļains tepiķis, neviena punkta, kam apvilt rāmīti un no kā izkāpt. Varētu izkāpt no čībām, bet tur tikai divas nosalušas, bezpunktotas kājas.

***

Atvēru savas mazās piezīmes. Tās pašas kas kabatā tik viegli sarūmējušas, ir kaltušas no pavasara. Izvilku ārā, skatos – tik apputējušas. Spodrināmā līdzekļa arī nav. Bet to vietā ir nākušas jaunas un spožas. Bet laiks un un nepārtrauktā drudžainība, taisās tās izdzēst. Taisās tās aizmest prom. Bet nekas nav beidzies…

Ir novilkta finiša taisne aiz kuras, viss tikai sāksies…